Aleksandrs Antonovs:

1881.gadā Vācijā kā pirmajā pasaules valstī tika ieviesta sociālā apdrošināšana, 140 gadus vēlāk gandrīz visā pasaulē ir labāk vai vājāk strādājošās sociālās apdrošināšanas sistēmas. Sociālā apdrošināšana ir aktuāla joprojām: valsts nevar paļauties uz indivīda finanšu disciplīnu un piespiedu (obligātā) kārtā ietur no nodarbinātiem līdzekļus, lai darba ienākumu zaudēšanas brīdī nodrošinātu cilvēkam iztikas līdzekļus.

Bet no izvirzītā mērķa izriet arī tas, ka ir jābūt iztikas vajadzībām noteiktam limitam. Esošais 1 800 EUR mēnesī limits ir daudz par augstu: iztikt līdz nākamai nodarbinātības iespējai var par daudz mazāku summu. Un virs šī limita vēl sākas arī Solidaritātes nodokļa maksājumi ar 25% likmi.
Ja iekasē VSOAI no ļoti lieliem ienākumiem, tad skaidrs, ka sociālās apdrošināšanas mērķis tiek pārprasts: ne šādi ienākumi ir vajadzīgi iztikas nodrošināšanai, nedz valsts gatavojas vēlāk maksāt šādus pabalstus un pensijas nodokļa maksātājam.

Analoģijās runājot, mēs nosakām autovadītājiem pienākumu iegādāties OCTA, lai pasargātu apkārtējos, bet maksāt par KASKO, lai pasargātu savu glauno auto no savām kļūdām, nav pienākums. Tā arī darba nodokļos: ir jāpieprasa maksāt līdz noteiktam pieticīgam līmenim un virs tā jāļauj nodarbinātam pašam lemt par uzkrājumu veidošanu nākotnei.